Vēlos
pastāstīt par savu pēdējo, vienu no šāgada neaizmirstamākajiem saviļņojošākajiem
pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem.
Savā
33 gadus garajā dzīvē nebija sanācis īpaši iemīlēt vai aizrauties ar pirtī
iešanu, bet dzīve „piespieda” – vīrs uzcēla pašiem savu pirtiņu. Tā nu kopš
vasaras beigām gājām pirtī aptuveni reizi nedēļā vai divās, vadoties vienīgi
pēc savām izjūtām.
Taču
valsts svētku brīvdienās pirmo reizi piedzīvoju pirts rituālu ar īstu
pirtnieci, kura apguvusi savas pirts gudrības vispirms jau pati savā pirtī un
pēc tam Pirts skolā. Pirts un viss ar to saistītais ir viņas sirdslieta un
patiess aicinājums,
kurā viņa ieguldījusi daudz laika un darba, turklāt uz to visu viņai ir arī dabas
dots talants. Un pat vārds viņai ir tik piemērots, lai būtu par pirtnieci, ka piemērotāku
grūti iedomāties, – Anita Laime.
Esmu
juriste, tāpēc sāku ar atrunu :). Tā kā pati esmu sieviete un mana pirtniece
bija sieviete, tad šeit rakstīšu „sieviešu dzimtē”, proti, par pirtnieci un
viņas klienti – sievieti. Taču tas nenozīmē, ka pirts rituālus tikpat veiksmīgi
nevarētu sniegt vai izbaudīt arī vīrieši.
Nu
tad par manām galvenajām sajūtām un pārdomām par šo notikumu. Pirts rituālā
mijiedarbojas divas – sieviete un pirtniece. Protams, svarīga arī pirtiņa, kurā
tas notiek, bet šoreiz vairāk par cilvēcisko faktoru.
Tā
kā sieviete un viņas sajūtas pirtī ir vissvarīgākās un viņa ir „kundze uz
lāvas”, Anitas vārdiem runājot, tad sākšu ar sievieti. Pirtī sieviete var
atļauties būt pilnīgi laiska un lutināta, domāt vienīgi par sevi un izbaudīt procesu,
kas pats par sevi ir arī rezultāts. Protams, ir ļoti svarīgas un sarežģītas
manipulācijas, kas pirts rituāla laikā sievietei jāveic pašai, bet pat tajās
pirtniece būs sievietes drošais balsts. :) Piemēram, pēc smaržas ir jāizvēlas
viens no diviem īpaši sievietei sagatavotajiem skrubjiem, ik pa laikam
jāpagriežas no vēdera uz muguras vai otrādi, jādomā labas un spēcīgas domas.
Pirtī
svarīga ļaušanās – ļaušanās visam, kas notiek šeit un tagad. Pirtnieces
gādībai, mazliet maģiskām kustībām un spēka vārdiem, dažādiem – maigiem un
spēcīgiem – pieskārieniem ar rokām, slotiņām vai tikai ar gaisa plūsmu, pirts
rāmumam un siltumam, slotiņu švīkstēšanai gaisā.
Pirtniece
arī rūpējas, lai tev nebūtu par aukstu vai karstu. Maldīgs ir priekšstats, ka
pirtī ir jācieš karstums. Mūsu, latviešu pirtij ir jābūt īsti slapjai un mēreni
karstai. Protams, katram ir sava komforta temperatūra, man tie ir 50-60 grādi,
tad jūtos ideāli. Pirts arī regulāri tiek vēdināta, tāpēc svaiga gaisa
netrūkst.
Nemanot esmu sākusi runāt arī par
otru pirts rituālā vienlīdz svarīgo cilvēku – pirtnieci. Pirtniece, dodot
daļiņu (pareizāk sakot, daļu) sevis, saņem pretim kaut ko no sievietes un
notiekošā, notiek enerģijas apmaiņa. Pirts rituāls ir intīms. Pustumsa, tikai
pirtij piederošas skaņas un smaržas, atbilstošas sarunas vai klusums. Sarunas
pirtī ir īpašas, par pasaulīgām un pārpasaulīgām lietām. Arī klusums pirtī ir
jēgpilns, tad notiek ieklausīšanās sevī. To pirtniece lieliski zina un jūt, kad
ir jārunā, kad – jāpaklusē, bet kad jāpasaka kaut kas sievieti uz klusēšanu un
sevis dziedināšanu rosinošs.
Attīrīšanās
pirtī notiek ne tikai miesas līmenī. Tajā brīdī tik ļoti saslēdzas ķermenis ar
prātu un garu, ka tas liek skatīties uz pasauli citām acīm un visu uztvert skaidrāk
vēl kādu laiku pēc tam. Pirts rituāls, ja vien atrasta īstā pirtniece, var būt
ļoti dziedinošs.
Kad
pēc pēršanās apgūlos, pasaule ap mani sagriezās. Tā bija iracionāla laimes un
lidojuma sajūta, pilnīga eiforija. Biju lasījusi un dzirdējusi par šādu
iespēju, bet, ka tas varētu notikt ar mani, nebiju gaidījusi.
Laiks
pirtī pazūd. Pagājušas vairākas stundas, bet liekas, ka tikai nesen uz pirti
atnācām. Laika sajūta pirtī ir deformēta – to pierāda neizpratne vīra un bērnu
acīs, kad beidzot pārrodos mājās. Kad Anitai teicu, ka no pirtī gūtajām sajūtām
var kļūt atkarīgs, viņa atbildēja, ka cilvēks ir uz atkarību tendēta būtne,
tāpēc labāk iegūt pēc iespējas pozitīvāku atkarību.
***
Ilgais
un uz sevi koncentrētais pirts rituāls man atgādināja par citu saviļņojošu
pārdzīvojumu un piedzīvojumu – dzemdībām. Mana dzemdību pieredze vismaz līdz
šim ir lielāka par pirts pieredzi – esmu trīs bērnu mamma, divi jaunākie nākuši
pasaulē mājās. Tomēr ceru, ka tuvākajā nākotnē šo pieredžu apmērs
izlīdzināsies. :)
Pirmajā
mirklī radības un pirtī iešana liekas pilnīgi atšķirīgas lietas. Atšķirībā no
tikko aprakstītā pirts rituāla, dzemdībās sievietei jāveic milzīgs darbs un jāpieņem
sāpes un notiekošais. Tas ir kaut kas brīnumains, Dieva un dabas diktēts. Ir
jāatslābinās, tai pat laikā jākoncentrējas uz to, lai sasniegtu rezultātu –
bērniņa piedzimšanu.
Tomēr
radību un pirtī iešanas rituāliem esmu atradusi arī pārsteidzoši daudz līdzību.
Ļaušanās. Sievietes un viņas sajūtu noteicošā loma. Gādīgā aprūpe, kas
sievietei svarīga un nepieciešama. Procesa intimitāte. Attīrīšanās, piedzimšana
no jauna. Laika sajūtas izzušana. Man šķiet, ka arī vecmātes un pirtnieces
amatos ir kaut kas vienojošs, tas ir kaut kas par svētumu un viedumu. Varbūt
arī likumsakarīgi, ka radības agrāk notika pirtiņā.
Nezinu,
vai kāds ir veicis pētījumu, par to, kādi hormoni izdalās pēc iešanās pirtī, ja
vispār izdalās, bet, manuprāt, tie varētu būt līdzīgi tiem laimes hormoniem,
kas izdalās dzemdību laikā. Es taču neesmu vienīgā, kas to jutusi, vai ne? Bet
varbūt vienkārši pirmā reize ir un paliek pirmā? Tāpat kā ar mājdzemdībām?
***
Paldies
Tev, Anita, par jaunajām sajūtām, un paldies arī manai pirtiņai un vīram, ka
mums tāda ir – pašiem sava. Laikam varu teikt, ka esmu savu pirtnieci atradusi
un uz adatas uzsēdināta :). Anitas mājaslapas adrese ir http://laimesslotas.blogspot.com, tāpēc arī šim rakstiņam tāds
nosaukums.
Novēlu
katram atrast savu pirtiņu un pirtnieku, bet katrai sievietei – arī vecmāti un
dūlu!
***
P.S.
Pēc rakstiņa ievietošanas LMĢA mājaslapā jau atklājās, ka neesmu vienīgā, kam
pirtī iešana izraisījusi līdzīgas domas – http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=324035:blogs-ko-pirt-var-paemt-dzemdbu-pieredzei-&catid=219&Itemid=351
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru