Laimesslotas miesai un dvēselei

 Publicēts 2011. gada novembrī www.majdzemdibas.wordpress.com

Vēlos pastāstīt par savu pēdējo, vienu no šāgada neaizmirstamākajiem saviļņojošākajiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem.

Savā 33 gadus garajā dzīvē nebija sanācis īpaši iemīlēt vai aizrauties ar pirtī iešanu, bet dzīve „piespieda” – vīrs uzcēla pašiem savu pirtiņu. Tā nu kopš vasaras beigām gājām pirtī aptuveni reizi nedēļā vai divās, vadoties vienīgi pēc savām izjūtām.

Taču valsts svētku brīvdienās pirmo reizi piedzīvoju pirts rituālu ar īstu pirtnieci, kura apguvusi savas pirts gudrības vispirms jau pati savā pirtī un pēc tam Pirts skolā. Pirts un viss ar to saistītais ir viņas sirdslieta un patiess aicinājums, kurā viņa ieguldījusi daudz laika un darba, turklāt uz to visu viņai ir arī dabas dots talants. Un pat vārds viņai ir tik piemērots, lai būtu par pirtnieci, ka piemērotāku grūti iedomāties, – Anita Laime.

Esmu juriste, tāpēc sāku ar atrunu :). Tā kā pati esmu sieviete un mana pirtniece bija sieviete, tad šeit rakstīšu „sieviešu dzimtē”, proti, par pirtnieci un viņas klienti – sievieti. Taču tas nenozīmē, ka pirts rituālus tikpat veiksmīgi nevarētu sniegt vai izbaudīt arī vīrieši.

Nu tad par manām galvenajām sajūtām un pārdomām par šo notikumu. Pirts rituālā mijiedarbojas divas – sieviete un pirtniece. Protams, svarīga arī pirtiņa, kurā tas notiek, bet šoreiz vairāk par cilvēcisko faktoru.

Tā kā sieviete un viņas sajūtas pirtī ir vissvarīgākās un viņa ir „kundze uz lāvas”, Anitas vārdiem runājot, tad sākšu ar sievieti. Pirtī sieviete var atļauties būt pilnīgi laiska un lutināta, domāt vienīgi par sevi un izbaudīt procesu, kas pats par sevi ir arī rezultāts. Protams, ir ļoti svarīgas un sarežģītas manipulācijas, kas pirts rituāla laikā sievietei jāveic pašai, bet pat tajās pirtniece būs sievietes drošais balsts. :) Piemēram, pēc smaržas ir jāizvēlas viens no diviem īpaši sievietei sagatavotajiem skrubjiem, ik pa laikam jāpagriežas no vēdera uz muguras vai otrādi, jādomā labas un spēcīgas domas.

Pirtī svarīga ļaušanās – ļaušanās visam, kas notiek šeit un tagad. Pirtnieces gādībai, mazliet maģiskām kustībām un spēka vārdiem, dažādiem – maigiem un spēcīgiem – pieskārieniem ar rokām, slotiņām vai tikai ar gaisa plūsmu, pirts rāmumam un siltumam, slotiņu švīkstēšanai gaisā.

Pirtniece arī rūpējas, lai tev nebūtu par aukstu vai karstu. Maldīgs ir priekšstats, ka pirtī ir jācieš karstums. Mūsu, latviešu pirtij ir jābūt īsti slapjai un mēreni karstai. Protams, katram ir sava komforta temperatūra, man tie ir 50-60 grādi, tad jūtos ideāli. Pirts arī regulāri tiek vēdināta, tāpēc svaiga gaisa netrūkst.

Nemanot esmu sākusi runāt arī par otru pirts rituālā vienlīdz svarīgo cilvēku – pirtnieci. Pirtniece, dodot daļiņu (pareizāk sakot, daļu) sevis, saņem pretim kaut ko no sievietes un notiekošā, notiek enerģijas apmaiņa. Pirts rituāls ir intīms. Pustumsa, tikai pirtij piederošas skaņas un smaržas, atbilstošas sarunas vai klusums. Sarunas pirtī ir īpašas, par pasaulīgām un pārpasaulīgām lietām. Arī klusums pirtī ir jēgpilns, tad notiek ieklausīšanās sevī. To pirtniece lieliski zina un jūt, kad ir jārunā, kad – jāpaklusē, bet kad jāpasaka kaut kas sievieti uz klusēšanu un sevis dziedināšanu rosinošs.

Attīrīšanās pirtī notiek ne tikai miesas līmenī. Tajā brīdī tik ļoti saslēdzas ķermenis ar prātu un garu, ka tas liek skatīties uz pasauli citām acīm un visu uztvert skaidrāk vēl kādu laiku pēc tam. Pirts rituāls, ja vien atrasta īstā pirtniece, var būt ļoti dziedinošs.

Kad pēc pēršanās apgūlos, pasaule ap mani sagriezās. Tā bija iracionāla laimes un lidojuma sajūta, pilnīga eiforija. Biju lasījusi un dzirdējusi par šādu iespēju, bet, ka tas varētu notikt ar mani, nebiju gaidījusi.

Laiks pirtī pazūd. Pagājušas vairākas stundas, bet liekas, ka tikai nesen uz pirti atnācām. Laika sajūta pirtī ir deformēta – to pierāda neizpratne vīra un bērnu acīs, kad beidzot pārrodos mājās. Kad Anitai teicu, ka no pirtī gūtajām sajūtām var kļūt atkarīgs, viņa atbildēja, ka cilvēks ir uz atkarību tendēta būtne, tāpēc labāk iegūt pēc iespējas pozitīvāku atkarību.

***

Ilgais un uz sevi koncentrētais pirts rituāls man atgādināja par citu saviļņojošu pārdzīvojumu un piedzīvojumu – dzemdībām. Mana dzemdību pieredze vismaz līdz šim ir lielāka par pirts pieredzi – esmu trīs bērnu mamma, divi jaunākie nākuši pasaulē mājās. Tomēr ceru, ka tuvākajā nākotnē šo pieredžu apmērs izlīdzināsies. :)

Pirmajā mirklī radības un pirtī iešana liekas pilnīgi atšķirīgas lietas. Atšķirībā no tikko aprakstītā pirts rituāla, dzemdībās sievietei jāveic milzīgs darbs un jāpieņem sāpes un notiekošais. Tas ir kaut kas brīnumains, Dieva un dabas diktēts. Ir jāatslābinās, tai pat laikā jākoncentrējas uz to, lai sasniegtu rezultātu – bērniņa piedzimšanu.

Tomēr radību un pirtī iešanas rituāliem esmu atradusi arī pārsteidzoši daudz līdzību. Ļaušanās. Sievietes un viņas sajūtu noteicošā loma. Gādīgā aprūpe, kas sievietei svarīga un nepieciešama. Procesa intimitāte. Attīrīšanās, piedzimšana no jauna. Laika sajūtas izzušana. Man šķiet, ka arī vecmātes un pirtnieces amatos ir kaut kas vienojošs, tas ir kaut kas par svētumu un viedumu. Varbūt arī likumsakarīgi, ka radības agrāk notika pirtiņā.

Nezinu, vai kāds ir veicis pētījumu, par to, kādi hormoni izdalās pēc iešanās pirtī, ja vispār izdalās, bet, manuprāt, tie varētu būt līdzīgi tiem laimes hormoniem, kas izdalās dzemdību laikā. Es taču neesmu vienīgā, kas to jutusi, vai ne? Bet varbūt vienkārši pirmā reize ir un paliek pirmā? Tāpat kā ar mājdzemdībām?

***

Paldies Tev, Anita, par jaunajām sajūtām, un paldies arī manai pirtiņai un vīram, ka mums tāda ir – pašiem sava. Laikam varu teikt, ka esmu savu pirtnieci atradusi un uz adatas uzsēdināta :). Anitas mājaslapas adrese ir http://laimesslotas.blogspot.com, tāpēc arī šim rakstiņam tāds nosaukums.

Novēlu katram atrast savu pirtiņu un pirtnieku, bet katrai sievietei – arī vecmāti un dūlu!

***

P.S. Pēc rakstiņa ievietošanas LMĢA mājaslapā jau atklājās, ka neesmu vienīgā, kam pirtī iešana izraisījusi līdzīgas domas – http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=324035:blogs-ko-pirt-var-paemt-dzemdbu-pieredzei-&catid=219&Itemid=351

Iespaidi par Austrumeiropas vecmāšu atklātajā konferencē piedzīvoto

Publicēts 2012.gada jūnijā http://www.dulas.lv/par-mums-raksta/339-msu-dlas-un-vecmtes-austrumeiropas-vecmu-konferenc.html

Līga Liepa-Kivilande, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle, topošā dūla, juriste

Līga Vasara, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, topošā dūla.

Ievads

Kopš atgriešanās no Austrumeiropas vecmāšu atklātās konferences maija otrajā pusē jau pagājis gandrīz mēnesis, bet ik pa laikam prātā ienāk kāds notikums vai citāts no šīm karstajām un interesantajām dienām skaistajā Prāgā.

Konferences mērķis bija dalīšanās pieredzē par vecmātes darba tiesisko regulējumu Austrumeiropas valstīs. Būtiska papildus tēma bija dzemdību (vēl precīzāk – plānotu ārpusstacionāra dzemdību) tiesiskā regulējuma analīze. Tāpēc arī tiku uzaicināta uz šo konferenci – kā juriste un arī kā Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle jeb „dabisku dzemdību aktīviste” (šāds apzīmējums sākumā ar ironiju, bet pēc tam jau diezgan nopietni tika lietots konferences laikā). Latviju pārstāvēja arī divas vecmātes – Rudīte Brūvere un Astrīda Millere, kā arī Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja Līga Vasara.

Konferences līmenis un organizācijas vēriens bija visai augsts. Konferences idejas autore un galvenā organizatore bija vecmāte Zuzana Štromerova (Zuzana Štromerová), kā arī Petra Ali Dolakova (Petra Ali Doláková), kuras strādā dzemdību mājā „Čáp” jeb „Stārķis” (izrādās, ne tikai Latvijā bērnus atnes stārķi J). Kā lektores uzstājās Eiropas un, atļaušos teikt, visas pasaules vadošās vecmātes, atraktīvas un spilgtas personības, tostarp Starptautiskās vecmāšu asociācijas un Eiropas vecmāšu konfederācijas vadītājas un pārstāves, kas gadiem popularizējušas dabiskas dzemdības un vecmātes lomu tajās dažādās pasaules valstīs. Ar Atvērtās sabiedrības fonda programmas „Austrumi – Austrumiem” atbalstu konference varēja sapulcināt vairāk par 40 dalībniecēm no vairāk nekā 10 Austrumeiropas valstīm. Vairākums dalībnieču bija vecmātes, taču bija aicināti arī cilvēki, kas pārzina juridisko regulējumu, un pārstāvji no nevalstiskajām organizācijām (dūlu un vecāku apvienībām), kas sniedza ieskatu par patērētāju viedokli.

Tas, ka konferences sākuma sesija notika skaistajā Čehijas Republikas Parlamenta Senāta ēkā, bet turpinājās Veselības ministrijas telpās, lika domāt, ka Čehijā vecmātes tiek atbalstītas un novērtētas, ja jau šādai starptautiskai vecmāšu konferencei ir valsts atbalsts, vismaz kaut vai nodrošinot pasākumam telpas. Diemžēl vēlāk uzzinājām, ka šis valsts institūciju atbalsts vecmāšu lomas stiprināšanā un mājdzemdību iespējas nodrošināšanā ir vienīgi deklaratīvs un uz ārpusi vērsts, taču patiesībā pašā Čehijā neatkarīgas vecmāšu prakses un ārpusstacionāra dzemdību iespējas ir visai ierobežotas. Vecmātei jārēķinās ar ievērojamām soda naudām, ja viņa piedalās mājdzemdībās. Tas, iespējams, arī bija viens no organizatoru mērķiem – vērst savu atbildīgo institūciju uzmanību uz situāciju citās Austrumeiropas valstīs un rast risinājumu Čehijā, kur formāli it kā nav aizliegts izvēlēties dzemdību vietu, bet faktiski citas izvēlēs iespējas par slimnīcu nepastāv.

Visu konferenci caurstrāvoja moto, ka pasaulei un Austrumeiropai vecmātes vajadzīgas vairāk kā jebkad. Tika uzsvērta vecmātes loma veiksmīgas grūtniecības un dabisku dzemdību norises nodrošināšanā, ar nožēlu atzīstot, ka daudzās valstīs tas ir aizmirsts. Centīšos sniegt pavisam īsu kopsavilkumu, pirmkārt, par dzirdētajiem referātiem, otrkārt, par trīs darba grupu diskusiju rezultātiem un, treškārt, par situāciju Austrumeiropas valstīs attiecībā uz dzemdību un vecmātes statusa tiesisko regulējumu.

Referāti

Profesore Valērija Fleminga (Walerie Fleming), kas daudzus gadus strādājusi Pasaules Veselības organizācijā (PVO), popularizējot ideju par dabisku dzemdību nozīmi, iepazīstināja ar svarīgākajām PVO pētījumiem un dokumentiem (svarīgākie no tiem –rekomendācijas „Care in Normal Birth” WHO/FRH/MSM/96.24; Munich Declaration 2000; Tallinn Charter 2008; Global Strategic Directions for Nursing and Midwifery 2011-2015; Health 2020). Viņa iedvesmoja vecmātes vairāk iestāties par savu autonomiju un domāt par sava darba kvalitāti, atbildot uz jautājumu, kā es daru savu ikdienas darbu un ko es varētu darīt labāk. Kā pierādītu faktu viņa minēja to, ka izglītotas un labi sagatavotas vecmātes glābj dzīvības – gan bērnu, gan sieviešu.

Starptautiskās Vecmāšu konfederācijas (International Confederation of Midwives – ICM) valdes locekle Mērija Higinsa (Mary Higgins), kas pārstāv Centrāleiropu, stāstīja par ICM standartiem vecmāšu izglītībai un darba tiesiskajam regulējumam, kā arī vecmāšu kompetenci. Visi dokumenti interesentiem pieejami ICM mājaslapā www.internationalmidwives.org (sadaļā „What we do”), un šos standartus var izmantot gan pašas vecmātes, gan vecmāšu organizācijas, kā arī valdības. Tika uzsvērta vecmāšu izglītības un sagatavotības nozīme un norādīts uz iespējamām problēmām. Vecmātes darba mērķis ir nodrošināt uz sievieti centrētu un pierādījumiem balstītu aprūpi, ņemot vērā katras sievietes individuālās vajadzības. Vecmātes izglītība un statuss ir noteicošie kritēriji, lai šo mērķi sasniegtu.

Diskusijā iesaistījās arī ICM pārstāve un pieredzējusi vecmāte Nestere Moijo (Nester Moyo). Viņa uzsvēra, ka vecmātes izglītībā un sagatavošanā noteicošajam jābūt tam, lai viņa varētu strādāt jebkur. Viņa aicināja pieredzes bagātās vecmātes ievadīt darbā (mentorēt) jaunās vecmātes, jo, ja to nedarīs pašas vecmātes, tad to darīs kāds cits. Tāpat N. Moijo norādīja, ka vecmātes būtu svarīgi sagatavot universitātes līmenī, tāpēc nepieciešamas spēcīgas vecmāšu profesionālās organizācijas, kas par to varētu iestāties.

Eiropas Vecmāšu asociācijas (European Midwives Association– EMA) prezidente Mervi Jokinena (Mervi Jokinnen) iepazīstināja ar vecmātes darba regulējumu Eiropas Savienībā (direktīvas 2005/36/EC 40.-42. pants). Viņa aicināja slimnīcās izmantot uz pētījumiem balstītas pieejas un ņemt vērā to, ka vecmāšu vadītās dzemdības valstij izmaksā daudz mazāk. Vēl viens viņas uzstādījums bija tas, ka mums nav jācīnās par vai pret kaut ko. Dalīšanās savā pieredzē un uzskatos, lai arī citi tos uzreiz nepieņem, ar laiku neizbēgami nes izmaiņas arī pavisam konservatīvā vidē. Cilvēka psiholoģijas pārzināšana un pareizo uzsvaru salikšana bieži vien ir efektīvāka par asām diskusijām un mēģinājumiem kādu pārliecināt par savu taisnību. Piemēram, M. Jokinena ieteica vecmātēm paslavēt ārstus par lieliski atrisinātiem sarežģītiem gadījumiem un aicināt viņus pievērsties tādiem arī turpmāk, „vienkāršās” fizioloģiskās dzemdības atstājot vecmāšu ziņā. Vai arī – pārformulēt uzstādījumu, ka valstij jāatļauj mājdzemdības, uzsverot, ka katram ir tiesības saņemt medicīnisko aprūpi jebkur, kur tā viņam nepieciešama – slimnīcā, mājās vai uz ielas. M. Jokinena vērsa uzmanību arī uz Vecmāšu Karaliskās koledžas iniciatīvu „Kampaņa par normālām dzemdībām” (Campaign for Normal Birth), kuras mājaslapā www.rcmnormalbirth.org.uk var atrast padomus rakstiski un video formātā, kas var palīdzēt un sniegt jaunas idejas vecmātes ikdienas darbā (sadaļā „Practice”).

Mērija Zvarta (Mary Zwart), vecmāte ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi, iedvesmojošā un emocionālā runā norādīja, ka diemžēl daudzviet Eiropā joprojām dzemdības notiek sievietes cieņu aizskarošā un pat spīdzinošā veidā. Viņa uzskata, ka aizliegums dzemdību laikā ēst vai dzert, nošķiršana no bērna pēc dzemdībām, intimitātes nerespektēšana un nevajadzīga medikalizācija ir spīdzināšana, bet rupju vīriešu ārstu piedalīšanās dzemdībās un nevajadzīgu manipulāciju veikšana uzskatāma par seksuāla rakstura aizskārumu. Viņa atgādināja, ka vecmātes un sievietes attiecībām dzemdību laikā jābūt horizontālā līmenī un jārespektē katrai sievietei viņas dzemdībām nepieciešamais laiks.

Darba grupas

Atsevišķs laiks tika atvēlēts trim darba grupu diskusijām, kuru rezultāti tiks apkopoti vienotā dokumentā (position statement).

Pirmā darba grupa diskutēja par vecmāšu organizāciju novērtēšanas un stiprināšanas iespējām, citastarp izmantojot ICM izstrādāto līdzekli MACAT. Šajā darba grupā Latviju pārstāvēja Līga Vasara. Šo darba grupu vadīja N. Moijo. Viens no galvenajiem punktiem viņas prezentācijā bija samērīguma jautājums – piemēram, lai aizturētu zagli, mēs tomēr saucam policiju, nevis armiju. Jā, armijai ir vairāk ieroču, bet, vai mums tiešām vajag tādu spēku un arī izdevumus? Attiecīgi, vai vienmēr vajag ārstu, ja vecmāte ir apmācīta tikt galā ar lielāko daļu situāciju dzemdībās?

Otrs būtiskais jautājums bija vecmāšu organizāciju spēks, jo bez savas profesionālās organizācijas vecmātes konkrētajā valstī ir politiski vājas. Vecmāšu asociācijām ir jāseko līdzi valsts politikai, jāredz sevi valsts stratēģiskajos plānos un jāspēj piedāvāt savus pakalpojumus. Nav reāli gaidīt, ka ierēdņi izdomās veidus kā vecmātes var efektīvi strādāt – tieši vecmātēm ir jābūt tām, kas iet un sniedz priekšlikumus par savu noderīgumu. Tika daudz diskutēts par cīņām. Gan iekšējām vecmāšu organizācijās – stacionāra vecmātes pret ārpusstacionāra, valsts pret privāti praktizējošām, utt. ICM atbalsta tikai vienu vecmāšu asociāciju katrā valstī un aicina apvienoties, jo dažādība ir spēks, nevis vājums. Papildus visām lietām, kas vecmātes atšķir vienu no otras, ir arī galvenais, kas viņas vieno – visas ir vecmātes. Otrs cīņas veids ir pret kādu ārēju „nelabvēli” – ārstiem, valdību. Arī šī cīņa ir lieka, jo vecmāšu mērķis nav strādāt lepnā vienatnē. Vecmāte kā patstāvīga profesija – tas nozīmē, vecmāte ir tiesīga pati pieņemt lēmumus un par viņiem atbildēt, tai skaitā lemjot, kad nepieciešams piesaistīt citus speciālistus. Tātad, būtiska ir sadarbība.

Noslēgumā tika sniegts ieskats MACAT – vecmāšu asociāciju darbības izvērtējuma instrumentā, kas ir brīvi pieejams ICM mājas lapā. Organizācija tiek izvērtēta no septiņiem aspektiem – vadības, finansējuma piesaistes u.c., pēc tam ļaujot lemt par to, kā šo organizāciju stiprināt tajās jomās, kas novērtētas vājāk.

Saņēmām arī uzaicinājumu piedalīties ICM kongresā 2014. gadā Prāgā. Tā kā kongress notiek tikai reizi trīs gados un mainās arī tā norises reģioni (nākošais būs 2017. gadā Kanādā), tad uz šo kongresu tiek īpaši gaidītas vecmātes no visām Eiropas valstīm. Vairāk informācijas par šo darba grupu var uzzināt, rakstot e-pastu L. Vasarai lvasara@inbox.lv.

Otrā darba grupā kā juriste piedalījās Līga Liepa-Kivilande. Tajā tika runāts par vecmātes darba un dzemdību tiesisko regulējumu Austrumeiropas valstīs. Tā kā darba grupas vadītāja bija Čehijas nevalstiskās organizācijas „Cilvēktiesību līga” pārstāve Zuzana Kandigliota (Zuzana Candigliota), tad detalizēti uzzinājām par situāciju Čehijā un centieniem to uzlabot, tiesājoties par sievietes tiesībām brīvi izvēlēties dzemdību vietu. Viņu izvēlētais ceļš nedaudz atšķiras no Latvijas, jo galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka valstij būtu jānodrošina sievietei dzemdību palīdzība (proti, medicīniskā palīdzība – vecmāte vai ārsts no slimnīcas) jebkurā vietā pēc viņas izvēles (Anglijas modelis). Pagaidām gan šajā cīņā ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji ir zaudētāji. Jāpiebilst arī, ka Čehijā nav iespējams dzemdēt vecmāšu vadītā dzemdību mājā.

Mums, Latvijas pārstāvēm, tomēr saprātīgāks (un vismaz ar mūsu valsts reālajām iespējām samērīgāks) liekas Latvijā ieviestais variants, kad ir skaidrs regulējums par to, ka dzemdības ārpus stacionāra ir iespējamas, taču tas nenozīmē, ka valsts uz mūsu dzemdībām atsūta kādu slimnīcas ārstu vai vecmāti, kura, iespējams, nemaz nevēlas vai nav gatava pieņemt dzemdības mājās. Mēs mīļuprāt ejam pie sev zināmajām mājdzemdību vecmātēm vai arī dodamies uz nu jau pieejamajām dzemdību mājām. Cits jautājums ir par to, ka mēs uzskatām, ka valstij vienā līmenī būtu jāfinansē dzemdības neatkarīgi no to norises vietas (princips „nauda seko dzemdētājai”, par ko iestājas arī Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība), tāpat arī mēs vēlētos lai privātie apdrošinātāji nediskriminētu ģimenes, kas izvēlas ārpusstacionāra dzemdības. Attiecīgi – valsts samaksātu par sievietei sniegto pakalpojumu pēc valstī noteikta vienota cenrāža. Starpību, kas veidotos par iespēju pašiem izvēlēties savu mājdzemdību vecmāti, klienti turpinātu maksāt paši. Šis princips nebūt nav nedzirdēts Latvijas medicīnā, jo pēc tāda paša principa jaunajā „Mātes un bērns veselības uzlabošanas plānā” ir iekļauta iespēja sievietēm stāties uzskaitē pie privāta ginekologa un šim ginekologam par to saņemt līdzmaksājumu no valsts („nauda seko grūtniecei”).

Taču kopumā šķita, ka dažās Austrumeiropas valstīs ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji grib uzreiz panākt maksimumu, mazliet aizmirstot par samērīgumu un to, ka valstij ir pienākums nodrošināt minimumu, kas iesākumā būtu reāla iespēja ģimenei izvēlēties dzemdību vietu, neradot ar to dažādu sankciju draudus sev vai vecmātei.

Tāpat daudz tika runāts par Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu lietā „Ternovszky v. Hungary” (pieteikums Nr. 67545/09), bija interesanti dzirdēt Ungārijas pārstāvju stāstīto par turpmākajiem soļiem situācijas uzlabošanā. Valstīs, kurās nav iespēju izvēlēties dzemdību vietu, šis ir reāls līdzeklis, uz ko norādīt savu valstu institūcijām, jo šīs tiesas nolēmumi ir saistoši visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, taču, kā redzams, pat tik autoritatīvs dokuments kā ECT spriedums uzreiz situāciju nemaina. ECT šajā spriedumā norādīja, ka valstij ir pienākums nodrošināt ģimenēm iespēju izvēlēties dzemdību vietu, precīzāk – izvēlēties iespēju dzemdēt mājās, un šādas izvēles neesamība aizskar personas tiesības uz privāto dzīvi.

Nobeigumā arī vienojāmies, ka valstīs, kurās ir problēmas ar dzemdību vietas izvēli, jāizmanto dažādi veidi, kā panākt situācijas uzlabošanos, piemēram, pieteikumi ombudiem, tiesām, starptautiskajām cilvēktiesību institūcijām no ģimenēm un vecmātēm, kā arī jebkurš veids, kā valsts normatīvajā regulējumā stiprināt vecmāšu autonomiju un grūtniecības un dzemdību aprūpes standartus, kam noteikti varēs izmantot EMA izstrādātos Maternity Standards, ko plānots apstiprināt Eiropas Parlamentā nākošgad. Ja ir vēlēšanās uzzināt sīkāk par šajā darba grupā runāto, rakstiet liga.liepa.kivilande@gmail.com!

Trešajā darba grupā tika runāts par cilvēktiesībām un vecāku izvēlēm grūtniecības un dzemdību laikā, un Latviju tajā pārstāvēja Rudīte Brūvere un Astrīda Millere.

Rudīte Brūvere pastāstīja, ka šajā darba grupā tika izkristalizēti dzemdību palīdzības un vecmātes aprūpes galvenie principi un mērķi jeb vērtības, tāpat arī tika konstatēti galvenie šķēršļi, kas stājas ceļā, lai tos īstenotu. Īsumā: sieviete un ģimene kopumā ir īpaša jūtīguma, pat atkarīguma situācijā bērna gaidīšanas un dzimšanas, kā arī pēcdzemdību laikā. Vērtības, cilvēktiesības vērā ņemošas aprūpes pamatā ir cieņa (arī pret vēl nepiedzimušo un jaundzimušo cilvēku), individuāla pieeja, viens-pret-viens aprūpe, nepārtrauktā aprūpe, sievietes un ģimenes iesaistīšana lēmumu pieņemšanā (izglītošana, lai tiktu pieņemts labi informēts lēmums), holistiskais skatījums. Šķēršļi visvairāk saistīti ar cilvēcisko faktoru, mazāk – ar ekonomiskajiem vai dzīves vides apstākļiem. Kā šķēršļus var minēt dažādas izcelsmes un veidu bailes, problemātisku komunikāciju un cieņas vadītas sadarbības trūkumu, pirmkārt, starp aprūpes sniedzējiem (vecmātēm, ārstiem) savā starpā un, otrkārt, starp aprūpes sniedzējiem un tās saņēmējiem (vecmāte/ārsts – sieviete/ģimene). Tāpat arī problēmas rada sagatavotības trūkums, nevēlēšanās uzņemties atbildību, zems pašvērtējums – vāji izpausta tieksme „izrauties no bara” un attīstīties tālāk gan profesionālajā, gan personīgās izaugsmes līmenī; agresija un vainīgo meklēšana problēmu/nevēlamu iznākumu gadījumos (nespēja risināt konfliktus pragmatiski un objektīvi, bez aizspriedumiem un uzskatiem, kas aizvieto patiesu izpēti, pieredzi un rezultātā – zināšanas).

Tomēr ir cerība – gan klienti (vecāki), gan aprūpes sniedzēji (vecmātes, daži ārsti) ir gatavi meklēt un iet jaunus ceļus, izraujoties no padomju laika varmācības režīma radītajiem ierobežojumiem un nevarēšanas – gatavi sadarboties savā starpā, lai kopīgi sasniegtu kvalitatīvus un sabiedrību atveseļojošus rezultātus.

Situācija Austrumeiropas valstīs

Ne visās Austrumeiropas valstīs vecmāšu profesija ir atzīta par patstāvīgu profesiju un ne visās valstīs vecmātēm ir tiesības patstāvīgi pieņemt dzemdības. Ir arī valstis, kur šādas tiesības ir tikai ginekologiem, savukārt vecmātes darbojas kā asistentes. Tas pats attiecas uz sieviešu pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi.

No dalībvalstu – Čehijas, Slovākijas, Horvātijas, Bulgārijas, Rumānijas, Moldovas, Ungārijas, arī Lietuvas, kuras pārstāves tā arī konferencē neieradās, prezentācijām kļuva skaidrs, ka mājdzemdības notiek visās šajās valstīs. Tomēr vairākumā valstu tas notiek tā saucamajā likuma „pelēkajā zonā”. Kaut arī tiesiskais regulējums tieši neaizliedz dzemdēt mājās un formāli pieļauj izvēles iespēju, tad faktiski tiek radīti administratīvie šķēršļi, kas šādu iespēju izvēlēties liedz. Piemēram, Čehijā, lai varētu praktizēt mājdzemdības, vecmātes licencē jābūt tieši tā arī ierakstītam, taču prasības, lai šādu licenci iegūtu, nav reāli izpildāmas. Attiecīgi, kamēr viss ir labi, acis tiek pievērtas. Tiklīdz sievietei vai bērnam nepieciešama pārvešana uz slimnīcu, sākas problēmas. Tās var izpausties kā vecmātes arests, tiesāšana un aizliegums praktizēt (plaši pazīstams Ungārijas vecmātes un agrākās ginekoloģes Agneses Gerebas stāsts). Arī vecāki var tikt izsaukti uz policiju, bet gadījumā, ja ievietošana slimnīcā bijusi nepieciešama tikai mātei, bet bērns palicis mājās ar tēvu, policija var ierasties pēc bērna un ar varu to aizvest uz slimnīcu. Horvātijā pēc mājdzemdībām ir problēmas ar bērna reģistrēšanu, sociālie dienesti pat draudot atņemt šos bērnus, jo neesot īsti zināms, ka tie „pieder” šiem vecākiem. Kā atzina vecmātes – tā ir strādāšana ar vienu kāju cietumā. Vairākumā valstu nav izveidota profesionāla mediķu komisija, kas izvērtētu negatīvos gadījumus un lemtu par vecmātes atbildību. Ideāli šādai komisijai būtu jāsastāv no vecmātēm un citiem speciālistiem, kas pārzina plānotu ārpusstacionāra dzemdību metodes. Ja arī valstīs komisija ir, tā sastāv no ārstiem, kas ir pret ārpusstacionāra dzemdībām un viņu lēmumi ir nelabvēlīgi vecmātēm, savukārt starptautisko ekspertu viedoklis netiek ņemts vērā.

Kā parādīja stāsti no dažādajām valstīm – ārpusstacionāra dzemdības notiek pat tad, ja par tām draud cietumsodi. Tādēļ likumdošanas sakārtošana, radot iespēju šādām dzemdībām notikt, ir valsts interesēs. Valstis, kuras nevēlas pieņemt likumus par vecmāšu tiesībām praktizēt un pieņemt ārpusstacionāra dzemdības, to pamato ar vēlmi pasargāt pacientus (to dzirdējām arī Čehijas Republikas Veselības ministrijas pārstāves uzrunā). Tomēr pacienti daudz labāk būtu pasargāti, ja valstī būtu konkrēts un izpildāms regulējums gan attiecībā uz nepieciešamo vecmāšu izglītību, gan tehnisko aprīkojumu dzemdībās.

Varam būt no sirds lepni par to, ka Latvijā mājdzemdības notiek jau gadiem un notiek legāli. Tik labvēlīga situācija, kā pie mums un vairākumā Rietumeiropas valstu, ir tikai vēl pāris Austrumeiropas valstīs – Igaunijā un Polijā.

            Noslēgums

Ja ārpusstacionāra dzemdību jomā esam platu soli priekšā gandrīz visām pārējām Austrumeiropas valstīm, tad iespējams, ka vecmāšu izglītības, statusa un fizioloģiskās dzemdībās viņām atvēlētās lomas ziņā esam līdzīgākā situācijā ar pārējām valstīm. Vecmāšu autonomijas un profesijas prestiža nostiprināšana, noteiktu izglītības un profesionālo standartu ieviešana un vecmāšu profesionālās organizācijas stiprināšana noteikti ir lietas,  kurās mums vēl ir vieta izaugsmei.

Kopumā esam ļoti gandarītas par iespēju pāris dienas pavadīt kopā ar visām konferences dalībniecēm un pateicīgas par uzaicinājumu. Konferences laikā mēs uzzinājām tik daudz dažādas noderīgas informācijas un ieguvām tik daudz kontaktu, kam citā veidā būtu jāpatērē daudz vairāk resursi. Īpašs paldies par kompāniju mūsu jaukajām ceļabiedrenēm!