Publicēts 2012.gada jūnijā http://www.dulas.lv/par-mums-raksta/339-msu-dlas-un-vecmtes-austrumeiropas-vecmu-konferenc.html
Līga Liepa-Kivilande, Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības
valdes locekle, topošā dūla, juriste
Līga Vasara,
Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, topošā dūla.
Kopš atgriešanās no Austrumeiropas vecmāšu atklātās
konferences maija otrajā pusē jau pagājis gandrīz mēnesis, bet ik pa laikam
prātā ienāk kāds notikums vai citāts no šīm karstajām un interesantajām dienām
skaistajā Prāgā.
Konferences mērķis bija dalīšanās pieredzē
par vecmātes darba tiesisko regulējumu Austrumeiropas valstīs. Būtiska papildus
tēma bija dzemdību (vēl precīzāk – plānotu ārpusstacionāra dzemdību) tiesiskā
regulējuma analīze. Tāpēc arī tiku uzaicināta uz šo konferenci – kā juriste un arī
kā Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle jeb „dabisku dzemdību
aktīviste” (šāds apzīmējums sākumā ar ironiju, bet pēc tam jau diezgan nopietni
tika lietots konferences laikā). Latviju pārstāvēja arī divas vecmātes – Rudīte
Brūvere un Astrīda Millere, kā arī Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības
valdes priekšsēdētāja Līga Vasara.
Konferences līmenis un organizācijas vēriens
bija visai augsts. Konferences idejas autore un galvenā organizatore bija
vecmāte Zuzana Štromerova (Zuzana Štromerová),
kā arī Petra Ali Dolakova (Petra Ali
Doláková), kuras strādā dzemdību mājā „Čáp” jeb „Stārķis” (izrādās, ne
tikai Latvijā bērnus atnes stārķi J). Kā lektores uzstājās Eiropas un, atļaušos
teikt, visas pasaules vadošās vecmātes, atraktīvas un spilgtas personības,
tostarp Starptautiskās vecmāšu asociācijas un Eiropas vecmāšu konfederācijas
vadītājas un pārstāves, kas gadiem popularizējušas dabiskas dzemdības un
vecmātes lomu tajās dažādās pasaules valstīs. Ar Atvērtās sabiedrības fonda
programmas „Austrumi – Austrumiem” atbalstu konference varēja sapulcināt vairāk
par 40 dalībniecēm no vairāk nekā 10 Austrumeiropas valstīm. Vairākums
dalībnieču bija vecmātes, taču bija aicināti arī cilvēki, kas pārzina juridisko
regulējumu, un pārstāvji no nevalstiskajām organizācijām (dūlu un vecāku
apvienībām), kas sniedza ieskatu par patērētāju viedokli.
Tas, ka konferences sākuma sesija notika
skaistajā Čehijas Republikas Parlamenta Senāta ēkā, bet turpinājās Veselības
ministrijas telpās, lika domāt, ka Čehijā vecmātes tiek atbalstītas un
novērtētas, ja jau šādai starptautiskai vecmāšu konferencei ir valsts atbalsts,
vismaz kaut vai nodrošinot pasākumam telpas. Diemžēl vēlāk uzzinājām, ka šis
valsts institūciju atbalsts vecmāšu lomas stiprināšanā un mājdzemdību iespējas
nodrošināšanā ir vienīgi deklaratīvs un uz ārpusi vērsts, taču patiesībā pašā
Čehijā neatkarīgas vecmāšu prakses un ārpusstacionāra dzemdību iespējas ir
visai ierobežotas. Vecmātei jārēķinās ar ievērojamām soda naudām, ja viņa
piedalās mājdzemdībās. Tas, iespējams, arī bija viens no organizatoru mērķiem –
vērst savu atbildīgo institūciju uzmanību uz situāciju citās Austrumeiropas
valstīs un rast risinājumu Čehijā, kur formāli it kā nav aizliegts izvēlēties
dzemdību vietu, bet faktiski citas izvēlēs iespējas par slimnīcu nepastāv.
Visu konferenci caurstrāvoja moto, ka
pasaulei un Austrumeiropai vecmātes vajadzīgas vairāk kā jebkad. Tika uzsvērta
vecmātes loma veiksmīgas grūtniecības un dabisku dzemdību norises
nodrošināšanā, ar nožēlu atzīstot, ka daudzās valstīs tas ir aizmirsts. Centīšos
sniegt pavisam īsu kopsavilkumu, pirmkārt, par dzirdētajiem referātiem,
otrkārt, par trīs darba grupu diskusiju rezultātiem un, treškārt, par situāciju
Austrumeiropas valstīs attiecībā uz dzemdību un vecmātes statusa tiesisko
regulējumu.
Referāti
Profesore Valērija Fleminga (Walerie Fleming), kas daudzus gadus
strādājusi Pasaules Veselības organizācijā (PVO), popularizējot ideju par
dabisku dzemdību nozīmi, iepazīstināja ar svarīgākajām PVO pētījumiem un
dokumentiem (svarīgākie no tiem –rekomendācijas „Care in Normal Birth” WHO/FRH/MSM/96.24; Munich Declaration 2000; Tallinn Charter 2008; Global Strategic Directions
for Nursing and Midwifery 2011-2015; Health 2020). Viņa iedvesmoja vecmātes
vairāk iestāties par savu autonomiju un domāt par sava darba kvalitāti,
atbildot uz jautājumu, kā es daru savu ikdienas darbu un ko es varētu darīt
labāk. Kā pierādītu faktu viņa minēja to, ka izglītotas un labi sagatavotas
vecmātes glābj dzīvības – gan bērnu, gan sieviešu.
Starptautiskās Vecmāšu konfederācijas (International Confederation of Midwives –
ICM) valdes locekle Mērija Higinsa (Mary
Higgins), kas pārstāv Centrāleiropu, stāstīja par ICM standartiem vecmāšu
izglītībai un darba tiesiskajam regulējumam, kā arī vecmāšu kompetenci. Visi
dokumenti interesentiem pieejami ICM mājaslapā www.internationalmidwives.org (sadaļā „What
we do”), un šos standartus var izmantot gan pašas vecmātes, gan vecmāšu
organizācijas, kā arī valdības. Tika uzsvērta vecmāšu izglītības un
sagatavotības nozīme un norādīts uz iespējamām problēmām. Vecmātes darba mērķis
ir nodrošināt uz sievieti centrētu un pierādījumiem balstītu aprūpi, ņemot vērā
katras sievietes individuālās vajadzības. Vecmātes izglītība un statuss ir
noteicošie kritēriji, lai šo mērķi sasniegtu.
Diskusijā iesaistījās arī ICM pārstāve un
pieredzējusi vecmāte Nestere Moijo (Nester
Moyo). Viņa uzsvēra, ka vecmātes izglītībā un sagatavošanā noteicošajam jābūt
tam, lai viņa varētu strādāt jebkur. Viņa aicināja pieredzes bagātās vecmātes
ievadīt darbā (mentorēt) jaunās vecmātes, jo, ja to nedarīs pašas vecmātes, tad
to darīs kāds cits. Tāpat N. Moijo norādīja, ka vecmātes būtu svarīgi
sagatavot universitātes līmenī, tāpēc nepieciešamas spēcīgas vecmāšu
profesionālās organizācijas, kas par to varētu iestāties.
Eiropas Vecmāšu asociācijas (European Midwives Association– EMA)
prezidente Mervi Jokinena (Mervi Jokinnen)
iepazīstināja ar vecmātes darba regulējumu Eiropas Savienībā (direktīvas
2005/36/EC 40.-42. pants). Viņa aicināja slimnīcās izmantot uz pētījumiem
balstītas pieejas un ņemt vērā to, ka vecmāšu vadītās dzemdības valstij izmaksā
daudz mazāk. Vēl viens viņas uzstādījums bija tas, ka mums nav jācīnās par vai
pret kaut ko. Dalīšanās savā pieredzē un uzskatos, lai arī citi tos uzreiz
nepieņem, ar laiku neizbēgami nes izmaiņas arī pavisam konservatīvā vidē.
Cilvēka psiholoģijas pārzināšana un pareizo uzsvaru salikšana bieži vien ir
efektīvāka par asām diskusijām un mēģinājumiem kādu pārliecināt par savu
taisnību. Piemēram, M. Jokinena ieteica vecmātēm paslavēt ārstus par
lieliski atrisinātiem sarežģītiem gadījumiem un aicināt viņus pievērsties
tādiem arī turpmāk, „vienkāršās” fizioloģiskās dzemdības atstājot vecmāšu ziņā.
Vai arī – pārformulēt uzstādījumu, ka valstij jāatļauj mājdzemdības, uzsverot,
ka katram ir tiesības saņemt medicīnisko aprūpi jebkur, kur tā viņam
nepieciešama – slimnīcā, mājās vai uz ielas. M. Jokinena vērsa uzmanību
arī uz Vecmāšu Karaliskās koledžas iniciatīvu „Kampaņa par normālām dzemdībām” (Campaign for Normal Birth), kuras
mājaslapā www.rcmnormalbirth.org.uk var atrast padomus rakstiski un video formātā,
kas var palīdzēt un sniegt jaunas idejas vecmātes ikdienas darbā (sadaļā „Practice”).
Mērija Zvarta (Mary Zwart), vecmāte ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi, iedvesmojošā
un emocionālā runā norādīja, ka diemžēl daudzviet Eiropā joprojām dzemdības
notiek sievietes cieņu aizskarošā un pat spīdzinošā veidā. Viņa uzskata, ka
aizliegums dzemdību laikā ēst vai dzert, nošķiršana no bērna pēc dzemdībām,
intimitātes nerespektēšana un nevajadzīga medikalizācija ir spīdzināšana, bet
rupju vīriešu ārstu piedalīšanās dzemdībās un nevajadzīgu manipulāciju veikšana
uzskatāma par seksuāla rakstura aizskārumu. Viņa atgādināja, ka vecmātes un
sievietes attiecībām dzemdību laikā jābūt horizontālā līmenī un jārespektē
katrai sievietei viņas dzemdībām nepieciešamais laiks.
Darba grupas
Atsevišķs laiks tika atvēlēts trim darba
grupu diskusijām, kuru rezultāti tiks apkopoti vienotā dokumentā (position statement).
Pirmā darba grupa diskutēja par vecmāšu
organizāciju novērtēšanas un stiprināšanas iespējām, citastarp izmantojot ICM
izstrādāto līdzekli MACAT. Šajā darba grupā Latviju pārstāvēja Līga Vasara. Šo
darba grupu vadīja N. Moijo. Viens no galvenajiem punktiem viņas prezentācijā
bija samērīguma jautājums – piemēram, lai aizturētu zagli, mēs tomēr saucam
policiju, nevis armiju. Jā, armijai ir vairāk ieroču, bet, vai mums tiešām
vajag tādu spēku un arī izdevumus? Attiecīgi, vai vienmēr vajag ārstu, ja
vecmāte ir apmācīta tikt galā ar lielāko daļu situāciju dzemdībās?
Otrs būtiskais jautājums bija vecmāšu
organizāciju spēks, jo bez savas profesionālās organizācijas vecmātes
konkrētajā valstī ir politiski vājas. Vecmāšu asociācijām ir jāseko līdzi
valsts politikai, jāredz sevi valsts stratēģiskajos plānos un jāspēj piedāvāt
savus pakalpojumus. Nav reāli gaidīt, ka ierēdņi izdomās veidus kā vecmātes var
efektīvi strādāt – tieši vecmātēm ir jābūt tām, kas iet un sniedz priekšlikumus
par savu noderīgumu. Tika daudz diskutēts par cīņām. Gan iekšējām vecmāšu
organizācijās – stacionāra vecmātes pret ārpusstacionāra, valsts pret privāti
praktizējošām, utt. ICM atbalsta tikai vienu vecmāšu asociāciju katrā valstī un
aicina apvienoties, jo dažādība ir spēks, nevis vājums. Papildus visām lietām,
kas vecmātes atšķir vienu no otras, ir arī galvenais, kas viņas vieno – visas
ir vecmātes. Otrs cīņas veids ir pret kādu ārēju „nelabvēli” – ārstiem,
valdību. Arī šī cīņa ir lieka, jo vecmāšu mērķis nav strādāt lepnā vienatnē.
Vecmāte kā patstāvīga profesija – tas nozīmē, vecmāte ir tiesīga pati pieņemt
lēmumus un par viņiem atbildēt, tai skaitā lemjot, kad nepieciešams piesaistīt
citus speciālistus. Tātad, būtiska ir sadarbība.
Noslēgumā tika sniegts ieskats MACAT –
vecmāšu asociāciju darbības izvērtējuma instrumentā, kas ir brīvi pieejams ICM
mājas lapā. Organizācija tiek izvērtēta no septiņiem aspektiem – vadības,
finansējuma piesaistes u.c., pēc tam ļaujot lemt par to, kā šo organizāciju
stiprināt tajās jomās, kas novērtētas vājāk.
Saņēmām arī uzaicinājumu piedalīties ICM
kongresā 2014. gadā Prāgā. Tā kā kongress notiek tikai reizi trīs gados un
mainās arī tā norises reģioni (nākošais būs 2017. gadā Kanādā), tad uz šo
kongresu tiek īpaši gaidītas vecmātes no visām Eiropas valstīm. Vairāk informācijas
par šo darba grupu var uzzināt, rakstot e-pastu L. Vasarai lvasara@inbox.lv.
Otrā darba grupā kā juriste piedalījās Līga
Liepa-Kivilande. Tajā tika runāts par vecmātes darba un dzemdību tiesisko
regulējumu Austrumeiropas valstīs. Tā kā darba grupas vadītāja bija Čehijas nevalstiskās
organizācijas „Cilvēktiesību līga” pārstāve Zuzana Kandigliota (Zuzana Candigliota), tad detalizēti
uzzinājām par situāciju Čehijā un centieniem to uzlabot, tiesājoties par
sievietes tiesībām brīvi izvēlēties dzemdību vietu. Viņu izvēlētais ceļš
nedaudz atšķiras no Latvijas, jo galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka valstij
būtu jānodrošina sievietei dzemdību palīdzība (proti, medicīniskā palīdzība –
vecmāte vai ārsts no slimnīcas) jebkurā vietā pēc viņas izvēles (Anglijas
modelis). Pagaidām gan šajā cīņā ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji ir
zaudētāji. Jāpiebilst arī, ka Čehijā nav iespējams dzemdēt vecmāšu vadītā
dzemdību mājā.
Mums, Latvijas pārstāvēm, tomēr saprātīgāks (un
vismaz ar mūsu valsts reālajām iespējām samērīgāks) liekas Latvijā ieviestais variants,
kad ir skaidrs regulējums par to, ka dzemdības ārpus stacionāra ir iespējamas,
taču tas nenozīmē, ka valsts uz mūsu dzemdībām atsūta kādu slimnīcas ārstu vai
vecmāti, kura, iespējams, nemaz nevēlas vai nav gatava pieņemt dzemdības mājās.
Mēs mīļuprāt ejam pie sev zināmajām mājdzemdību vecmātēm vai arī dodamies uz nu
jau pieejamajām dzemdību mājām. Cits jautājums ir par to, ka mēs uzskatām, ka
valstij vienā līmenī būtu jāfinansē dzemdības neatkarīgi no to norises vietas
(princips „nauda seko dzemdētājai”, par ko iestājas arī Latvijas Mājdzemdību
ģimeņu apvienība), tāpat arī mēs vēlētos lai privātie apdrošinātāji
nediskriminētu ģimenes, kas izvēlas ārpusstacionāra dzemdības. Attiecīgi –
valsts samaksātu par sievietei sniegto pakalpojumu pēc valstī noteikta vienota
cenrāža. Starpību, kas veidotos par iespēju pašiem izvēlēties savu mājdzemdību
vecmāti, klienti turpinātu maksāt paši. Šis princips nebūt nav nedzirdēts
Latvijas medicīnā, jo pēc tāda paša principa jaunajā „Mātes un bērns veselības
uzlabošanas plānā” ir iekļauta iespēja sievietēm stāties uzskaitē pie privāta
ginekologa un šim ginekologam par to saņemt līdzmaksājumu no valsts („nauda
seko grūtniecei”).
Taču kopumā šķita, ka dažās Austrumeiropas valstīs
ārpusstacionāra dzemdību atbalstītāji grib uzreiz panākt maksimumu, mazliet
aizmirstot par samērīgumu un to, ka valstij ir pienākums nodrošināt minimumu, kas
iesākumā būtu reāla iespēja ģimenei izvēlēties dzemdību vietu, neradot ar to dažādu
sankciju draudus sev vai vecmātei.
Tāpat daudz tika runāts par Eiropas
Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu lietā „Ternovszky
v. Hungary” (pieteikums Nr. 67545/09), bija interesanti dzirdēt
Ungārijas pārstāvju stāstīto par turpmākajiem soļiem situācijas uzlabošanā.
Valstīs, kurās nav iespēju izvēlēties dzemdību vietu, šis ir reāls līdzeklis,
uz ko norādīt savu valstu institūcijām, jo šīs tiesas nolēmumi ir saistoši
visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, taču, kā redzams, pat tik autoritatīvs
dokuments kā ECT spriedums uzreiz situāciju nemaina. ECT šajā spriedumā
norādīja, ka valstij ir pienākums nodrošināt ģimenēm iespēju izvēlēties
dzemdību vietu, precīzāk – izvēlēties iespēju dzemdēt mājās, un šādas izvēles
neesamība aizskar personas tiesības uz privāto dzīvi.
Nobeigumā arī vienojāmies, ka valstīs, kurās
ir problēmas ar dzemdību vietas izvēli, jāizmanto dažādi veidi, kā panākt
situācijas uzlabošanos, piemēram, pieteikumi ombudiem, tiesām, starptautiskajām
cilvēktiesību institūcijām no ģimenēm un vecmātēm, kā arī jebkurš veids, kā
valsts normatīvajā regulējumā stiprināt vecmāšu autonomiju un grūtniecības un
dzemdību aprūpes standartus, kam noteikti varēs izmantot EMA izstrādātos Maternity Standards, ko plānots
apstiprināt Eiropas Parlamentā nākošgad. Ja ir vēlēšanās uzzināt sīkāk par šajā
darba grupā runāto, rakstiet liga.liepa.kivilande@gmail.com!
Trešajā darba grupā tika runāts par
cilvēktiesībām un vecāku izvēlēm grūtniecības un dzemdību laikā, un Latviju
tajā pārstāvēja Rudīte Brūvere un Astrīda Millere.
Rudīte Brūvere pastāstīja, ka šajā darba grupā
tika izkristalizēti dzemdību palīdzības un vecmātes aprūpes galvenie principi
un mērķi jeb vērtības, tāpat arī tika konstatēti galvenie šķēršļi, kas stājas
ceļā, lai tos īstenotu. Īsumā: sieviete un ģimene kopumā ir īpaša jūtīguma, pat
atkarīguma situācijā bērna gaidīšanas un dzimšanas, kā arī pēcdzemdību laikā.
Vērtības, cilvēktiesības vērā ņemošas aprūpes pamatā ir cieņa (arī pret vēl
nepiedzimušo un jaundzimušo cilvēku), individuāla pieeja, viens-pret-viens
aprūpe, nepārtrauktā aprūpe, sievietes un ģimenes iesaistīšana lēmumu
pieņemšanā (izglītošana, lai tiktu pieņemts labi informēts lēmums),
holistiskais skatījums. Šķēršļi visvairāk saistīti ar cilvēcisko faktoru, mazāk
– ar ekonomiskajiem vai dzīves vides apstākļiem. Kā šķēršļus var minēt dažādas
izcelsmes un veidu bailes, problemātisku komunikāciju un cieņas vadītas
sadarbības trūkumu, pirmkārt, starp aprūpes sniedzējiem (vecmātēm, ārstiem)
savā starpā un, otrkārt, starp aprūpes sniedzējiem un tās saņēmējiem (vecmāte/ārsts
– sieviete/ģimene). Tāpat arī problēmas rada sagatavotības trūkums, nevēlēšanās
uzņemties atbildību, zems pašvērtējums – vāji izpausta tieksme „izrauties no
bara” un attīstīties tālāk gan profesionālajā, gan personīgās izaugsmes līmenī;
agresija un vainīgo meklēšana problēmu/nevēlamu iznākumu gadījumos (nespēja
risināt konfliktus pragmatiski un objektīvi, bez aizspriedumiem un uzskatiem,
kas aizvieto patiesu izpēti, pieredzi un rezultātā – zināšanas).
Tomēr ir cerība – gan klienti (vecāki), gan
aprūpes sniedzēji (vecmātes, daži ārsti) ir gatavi meklēt un iet jaunus ceļus,
izraujoties no padomju laika varmācības režīma radītajiem ierobežojumiem un
nevarēšanas – gatavi sadarboties savā starpā, lai kopīgi sasniegtu kvalitatīvus
un sabiedrību atveseļojošus rezultātus.
Situācija
Austrumeiropas valstīs
Ne visās Austrumeiropas valstīs vecmāšu
profesija ir atzīta par patstāvīgu profesiju un ne visās valstīs vecmātēm ir
tiesības patstāvīgi pieņemt dzemdības. Ir arī valstis, kur šādas tiesības ir
tikai ginekologiem, savukārt vecmātes darbojas kā asistentes. Tas pats attiecas
uz sieviešu pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi.
No dalībvalstu – Čehijas, Slovākijas,
Horvātijas, Bulgārijas, Rumānijas, Moldovas, Ungārijas, arī Lietuvas, kuras
pārstāves tā arī konferencē neieradās, prezentācijām kļuva skaidrs, ka
mājdzemdības notiek visās šajās valstīs. Tomēr vairākumā valstu tas notiek tā
saucamajā likuma „pelēkajā zonā”. Kaut arī tiesiskais regulējums tieši neaizliedz
dzemdēt mājās un formāli pieļauj izvēles iespēju, tad faktiski tiek radīti administratīvie
šķēršļi, kas šādu iespēju izvēlēties liedz. Piemēram, Čehijā, lai varētu
praktizēt mājdzemdības, vecmātes licencē jābūt tieši tā arī ierakstītam, taču prasības,
lai šādu licenci iegūtu, nav reāli izpildāmas. Attiecīgi, kamēr viss ir labi,
acis tiek pievērtas. Tiklīdz sievietei vai bērnam nepieciešama pārvešana uz
slimnīcu, sākas problēmas. Tās var izpausties kā vecmātes arests, tiesāšana un
aizliegums praktizēt (plaši pazīstams Ungārijas vecmātes un agrākās ginekoloģes
Agneses Gerebas stāsts). Arī vecāki var tikt izsaukti uz policiju, bet
gadījumā, ja ievietošana slimnīcā bijusi nepieciešama tikai mātei, bet bērns
palicis mājās ar tēvu, policija var ierasties pēc bērna un ar varu to aizvest
uz slimnīcu. Horvātijā pēc mājdzemdībām ir problēmas ar bērna reģistrēšanu,
sociālie dienesti pat draudot atņemt šos bērnus, jo neesot īsti zināms, ka tie
„pieder” šiem vecākiem. Kā atzina vecmātes – tā ir strādāšana ar vienu kāju
cietumā. Vairākumā valstu nav izveidota profesionāla mediķu komisija, kas
izvērtētu negatīvos gadījumus un lemtu par vecmātes atbildību. Ideāli šādai
komisijai būtu jāsastāv no vecmātēm un citiem speciālistiem, kas pārzina
plānotu ārpusstacionāra dzemdību metodes. Ja arī valstīs komisija ir, tā sastāv
no ārstiem, kas ir pret ārpusstacionāra dzemdībām un viņu lēmumi ir nelabvēlīgi
vecmātēm, savukārt starptautisko ekspertu viedoklis netiek ņemts vērā.
Kā parādīja stāsti no dažādajām valstīm – ārpusstacionāra
dzemdības notiek pat tad, ja par tām draud cietumsodi. Tādēļ likumdošanas
sakārtošana, radot iespēju šādām dzemdībām notikt, ir valsts interesēs.
Valstis, kuras nevēlas pieņemt likumus par vecmāšu tiesībām praktizēt un
pieņemt ārpusstacionāra dzemdības, to pamato ar vēlmi pasargāt pacientus (to
dzirdējām arī Čehijas Republikas Veselības ministrijas pārstāves uzrunā). Tomēr
pacienti daudz labāk būtu pasargāti, ja valstī būtu konkrēts un izpildāms
regulējums gan attiecībā uz nepieciešamo vecmāšu izglītību, gan tehnisko
aprīkojumu dzemdībās.
Varam būt no sirds lepni par to, ka Latvijā
mājdzemdības notiek jau gadiem un notiek legāli. Tik labvēlīga situācija, kā
pie mums un vairākumā Rietumeiropas valstu, ir tikai vēl pāris Austrumeiropas
valstīs – Igaunijā un Polijā.
Noslēgums
Ja ārpusstacionāra dzemdību jomā esam platu
soli priekšā gandrīz visām pārējām Austrumeiropas valstīm, tad iespējams, ka
vecmāšu izglītības, statusa un fizioloģiskās dzemdībās viņām atvēlētās lomas
ziņā esam līdzīgākā situācijā ar pārējām valstīm. Vecmāšu autonomijas un
profesijas prestiža nostiprināšana, noteiktu izglītības un profesionālo
standartu ieviešana un vecmāšu profesionālās organizācijas stiprināšana
noteikti ir lietas, kurās mums vēl ir
vieta izaugsmei.
Kopumā esam ļoti gandarītas par iespēju pāris
dienas pavadīt kopā ar visām konferences dalībniecēm un pateicīgas par
uzaicinājumu. Konferences laikā mēs uzzinājām tik daudz dažādas noderīgas
informācijas un ieguvām tik daudz kontaktu, kam citā veidā būtu jāpatērē daudz
vairāk resursi. Īpašs paldies par kompāniju mūsu jaukajām ceļabiedrenēm!