Feisbukā atradu vienu šādu dzejoli - prozu. Iztulkoju, jo uzrunāja. Tobrīd biju ļoti tuvu vienai šādai pēdējai reizei. Tikai, atšķirībā no daudzām citām pēdējām reizēm, to apzinājos. Gaidīju to un baidījos. Un skumu, protams.
Dažādu apstākļu dēļ februāra sākumā beidzu zīdīt savu gadu un gandrīz piecus mēnešus veco meitiņu. Pēc pāris nedēļām bija plānots neliels izbraukums vienai pašai bez ģimenes ārpus Latvijas. Tāpat arī pati biju mazliet nogurusi no tā, ka visu nakti mani izmanto par knupi, mugura sāpēja, ērti iekārtoties nespēju. Tad nu saņēmāmies un to izdarījām. Pirmā nakts bija traka, pēc tam palika daudz vieglāk. Kādā ceturtajā naktī viņa pat īsti vairs nepamodās un gulēja visu nakti. Man tas bija kā brīnums - ka arī es varu gulēt nepamostoties.
Man pašai otrajā dienā pēc tam, kad naktī vairs krūti nedevu (pa dienu nebaroju jau ilgāku laiku), uznāca tāds drudzis, kāds nebija bijis sen. Izrādījās, ka tomēr Ieva bija diezgan daudz no vienas krūts izpumpējusi pa naktīm, krūts kļuva cieta. Divu stundu laikā man temperatūra uzcēlās gandrīz līdz 40 un tad atkal tikpat ātri nokrita līdz 37. Tas bija tāds trekns punkts uz "i", jutos kā atlīdzinājusi Ievai par to, ka atņēmu viņai to, kas viņai bija tik svarīgs. Vēl nākamajā dienā mēģināju pielikt Ievu pie krūts, lai uztaisītu kādu selfiju par piemiņu, bet viņa tik bišķi uzēda un kārpījās no klēpja ārā. Viss bija pagājis.
Ieva joprojām guļ mūsu gultā, bet aizmigšanas rituāls ir pavisam citāds. Viņa man apķeras ar rociņām ap kaklu, dod bučas, bužina matus. Agrāk bija vajadzīgs tikai viens - pups. Tā kā katras beigas ir kāds jauns sākums, tā ir taisnība. Taču manuprāt nav nekas slikts, ja kādu brīdi mēs paskumstam par beigām. Lai pēc tam ietu uz priekšu un priecātos par jauno sākumu.
